—  Laikam tomēr nevarēs.

Jutos sarūgtināts, bet neatlika nekas cits kā pasmaidīt. Galu galā pats vien biju vainīgs, jo man jau sen vajadzēja saprast, ka žurnālistam nav nekādu tiesību kaldināt pašam savus plānus.

—  Centīšos par to vairs nedomāt,— es atbildēju, cik vien jautri spēdams pēc šāda strupa atteikuma.— Kas man būtu darāms?

—  Vajadzētu Roterfīldā intervēt to sātanu cilvēka izskatā.

—  Jūs varbūt domājat profesoru Celindžeru?— es iesaucos.

—  Jā, tieši viņu. Pagājušo nedēļu jauniņo Aleku Simp- sonu no «Courier» viņš vazājis aiz mēteļa apkakles un biksēm veselu jūdzi pa lielceļu. To jūs būtu varējis izlasīt policijas ziņojumā. Mūsu puiši labāk intervētu brīvībā palaistu aligatoru. Toties jūs, sens viņa draugs, manu­prāt, to varētu izdarīt.

—  Nu,— es atvieglots ierunājos,— tad jau viss ir daudz vienkāršāk. Brīvas dienas es jums lūdzu tieši tādēļ, ka gribēju apmeklēt profesoru Celindžeru Roterfīldā. Redzat, paiet trīs gadi kopš mūsu lielākā piedzīvojuma plakankalnē un viņš uzaicināja mūs visus ciemos, lai nosvinētu šo notikumu.

—  Lieliski!— rokas berzēdams, iesaucās Makārdls, un viņa acis caur briļļu stikliem starot staroja.— Tad jau jūs it viegli izdibināsiet viņa domas. Par jebkuru citu cilvēku es teiktu, ka tas gvelž tīrās blēņas, taču profesors jau reiz pierādījis savu taisnību un, kas zina, varbūt tagad atkal pierādīs.

—  Ko īsti man vajadzētu izdibināt?— es jautāju.— Ko tad viņš patlaban dara?

—  Vai jūs neesat lasījis viņa vēstuli «Zinātnes iespējas» «Times» šāsdienas numurā?

—  Nē.

Makārdls pieliecās un pacēla laikrakstu no grīdas.

—  Lasiet skaļi,— viņš sacīja, ar pirkstu norādīdams sleju.— Es labprāt noklausīšos to vēlreiz, jo neņemos droši apgalvot, ka esmu visu tā īsti izpratis.