—   Ar šiem «var» un «varētu» jūs neko nepierādīsiet,— nikni iekliedzās Samerlijs.— Cūkas var lidot. Jā, ser, cūkas var lidot, tomēr tās nelido vis. Nav nekādas jēgas ar jums strīdēties. Celindžers jums piebāzis pilnu galvu ar savām muļķībām, un jūs abi neesat spējīgi saprātīgi domāt. Savu viedokli es tikpat labi varētu izklāstīt arī vilciena sēdekļiem.

—   Jāatzīst, profesor Samerlij, ka jūsu izturēšanās, šķiet, nav uzlabojusies, kopš man bija gods jūs pēdējo reizi redzēt,— lords Džons asi noteica.

—   Jūs, augstdzimušie kundziņi, neesat raduši uzklau­sīt patiesību,— skarbi smiedamies, attrauca Samerlijs. — Nav jau diez cik patīkami, ja kāds liek tādam lordam saprast, ka viņš ar visu savu titulu tomēr ir un paliek pagalam neizglītots cilvēks.

—  Goda vārds, ser,— lords Džons sacīja stingri un noteikti,— ja jūs būtu kaut drusku jaunāks, es jums neļautu runāt ar mani tik apvainojošā tonī.

Samerlijs izslēja zodu, tā ka pašķidrā kazbārdiņa notrīsēja.

—  Lai jums viss būtu skaidrs, ser, manā mūžā nav bijis tāda brīža, kad es, vai jauns vai vecs, būtu baidījies izteikt savas domas stulbam gailēnam — jā, ser, stulbam gailēnam, pat ja viņam būtu tik daudz titulu, cik vien vergi var izdomāt un muļķi skandināt.

īsu brīdi lorda Džona acis iekvēlojās, bet tad ar pārcilvēciskām pūlēm viņš savaldījās un, rūgti pasmaidī­jis, sakrustotām rokām atlaidās sēdeklī. Man tas viss šķita pretīgi un nožēlojami. Kā vilnis uzplūda pagātnes atmiņas, draudzīgās attiecības, laimīgās, piedzīvojumiem bagātās dienas — viss, kā dēļ cietām, pūlējāmies un uzvarējām. Un ar ko tas viss beidzās — ar apvainoju­miem un lamām! Pēkšņi sāku elsot — elsot skaļi, neval­dāmi, rīstīdamies, un to es nekādi nespēju noslēpt. Mani biedri izbrīnījušies palūkojās manī. Es aizklāju seju ar rokām.