
Es saskaitos aizvien vairāk. Mani kaitināja Samerlija naidīgā izturēšanās.
— Ja jūs zinātu kaut ko vairāk par šīm pārvērtībām, jūs, man šķiet, nebūtu tik pašpārliecināts,— es iebildu.
Samerlijs izņēma pīpi no mutes un uzmeta man saltu skatienu.
— Lūdzami, ser,— ko jūs gribējāt sacīt ar šo visai nekaunīgo piezīmi?
— Ar to es gribēju sacīt, ka jaunāko ziņu redakcija nupat saņēmusi telegrammu. Tā tik tiešām apstiprina faktu, ka Sumatrā saslimuši visi iedzimtie un Zunda jūras šaurumā nav bijušas iedegtas bāku ugunis.
— Cilvēka muļķībai, nudien, nav robežu!— Samerlijs iesaucās nevaldāmā niknumā.— Vai patiesi jūs neapjēdzat, ka ēters, pat ja mēs uz mirkli pieņemtu absurdo Celindžera hipotēzi, ir universāla viela, kas dažādās pasaules malās ir un paliek viena un tā pati? Vai jūs kaut brīdi varat iedomāties, ka ir tāds Anglijas ēters un Sumatras ēters? Varbūt jūs domājat, ka Kentā ēters ir kaut kādā ziņā labāks nekā Sarijā, pa kuru mēs pašlaik braucam. Nē, nudien, caurmēra cilvēka lētticībai un gara tumsībai nav robežu. Vai ir iespējams, ka ēters Sumatrā iedarbotos uz iedzīvotājiem tik briesmīgi, ka tie visi sen jau gulētu nesamaņā, turpretim mēs nejustu ne vismazāko pārmaiņu? Par sevi tik tiešām varu teikt, ka vēl nekad mūžā neesmu juties spēcīgāks miesās un možāks garā.
— Var jau būt. Es nekad neesmu uzdevies par zinātnieku,— es teicu,— lai gan esmu kaut kur dzirdējis, ka vienas paaudzes zinātniskie atklājumi nākamajai paaudzei parasti liekoties tīrie maldi. Tomēr nav nemaz vajadzīgs tik daudz veselā saprāta, lai apjēgtu, ka ēters vēl ir maz izpētīts, ka uz to dažādās pasaules daļās var iedarboties dažādi lokāli apstākļi un ka šās iedarbības sekas pie mums varētu parādīties vēlāk.
