Par to liecina novirze spektrā. Iespē­jams, ka pārmaiņas būs noderīgas. Iespējams, ka būs kaitīgas. Un iespējams arī, ka neitrālas. To mēs neviens nezinām. Pavirši vērotāji var uzskatīt, ka šīs parādības nav vērā ņemamas, toties tāds cilvēks kā, piemēram, es, kas apveltīts ar plašām īsta domātāja gara spējām, sapratīs, ka Visuma iespējas nav tik viegli aprēķināmas un ka gudrākais ir tas cilvēks, kas allaž gatavs sastapties ar neparedzēto. Ņemsim acīm redzamu piemēru. Kurš gan uzdrošināsies apgalvot, ka neizprotamajai, plašajai epidēmijai, kas plosās Sumatras iezemiešu vidū un kas aprakstīta Jūsu laikraksta šārlta slejās, nav sakara ar kosmiskām pārmaiņām, uz kurām sumatrieši, iespējams, reaģē ātrāk nekā augstāk attīstītās Eiropas tautas? So domu pagaidām izsaku tikai kā minējumu. Apgalvot kaut ko tādu šobrīd būtu tikpat bezjēdzīgi kā to noliegt, un tikai pagalam aprobežots muļķis nespēs apjēgt, ka tas viss ir zinātnes iespēju robežās.

Ar patiesu cieņu DZORD2S EDVARDS CELINDZERS Mežrozēs, Roterfīldā.»

—  Tā ir ļoti patīkama, rosinoša vēstule,— domīgi noteica Makārdls, bāzdams cigareti garā stikla caurulītē, ko viņš lietoja par iemuti.— Kādas ir jūsu domas, mister Meloun?

Man ar kaunu vajadzēja atzīt, ka šai jautājumā esmu galīgs profāns. Kas, piemēram, bija Frauenhofera līnijas? Makārdls, kas pats šo jautājumu tikko bija izstudējis ar viņu redakcijas pašmācītā zinātnieka palīdzību, paņēma no rakstāmgalda divas daudzkrāsainas spektra tabeles, kas bija gaužām līdzīgas kāda jauna kriketa kluba godkārīgo biedru cepuru lentei. Viņš parādīja man kaut kādas melnas līnijas, kas šķērsoja košo krāsu rindu, kura sākās ar sarkano un, pakāpeniski pāriedama oranžā, dzeltenā, zaļā, zilā un zili violetā, nobeidzās ar spilgti violeto.

—   Sīs tumšās svītras ir Frauenhofera līnijas,— viņš sacīja.— Krāsas — tā ir pati gaisma. Ikviena gaisma, prizmas lauzta, dod vienas un tās pašas krāsas.