Jūsu lasītāji, iespējams, atskārtis, ka šai līdzībā Atlantijas okeāns simbolizē vareno ētera okeānu, kurā peldam mēs, bet korķu saišķītis ir mazā, neizpētītā planētu sistēma, pie kuras pieder arī mūsu Zeme. Kā trešās šķiras saule ar gaužām nenozīmīgu pavadoņu bariņu mēs ierastajos apstākļos ik dienas slīdam pa straumi pretim nezināmam galam, nožēlojamai katastrofai, kas nāks pār mums pie pasaules telpas galējās robežas, kur mūs aizmēzīs kāda debesu okeāna Niagara vai satrieks pīšļos kāda neiedomājama Labradora. Un tādēļ es neredzu jēgu Jūsu korespondenta mistera Džeimsa Vilsona Makfeila seklajā un nepamatotajā optimismā, toties uzskatu, ka mums vajadzētu ļoti rūpīgi un neatlaidīgi vērot jebkuru pārmaiņu kosmiskajā vidē, kura, iespējams, var ietekmēt mūsu turpmāko likteni.»
— No viņa patiesi būtu iznācis varens sludinātājs,— teica Makārdls.— Grand gluži kā ērģeles. Lasīsim tālāk, kas tad īsti viņu satrauc.
«Fakts, ka Frauenhofera līnijas spektrā kļūst neskaidras un pārvietojas, manuprāt, norāda, ka visā kosmosā sākušās kaut kādas tikko manāmas savdabīgas pārmaiņas. Planētas gaisma ir saules gaismas atspulgs. Toties zvaigznes pašas izstaro gaismu. Taču planētu un zvaigžņu spektri šajā gadījumā mainījušies vienādi. Vai tas nozīmē, ka pārmaiņas notikušas arī pašās planētās un zvaigznēs? Man šāda doma liekas nepieņemama. Kādas gan kopīgas pārvērtības varēja vienlaicīgi notikt visos šais debesu ķermeņos? Vai šīs pārvērtības notikušas arī Zemes atmosfērā? Iespējams tas ir, tomēr ārkārtīgi grūti tam noticēt, tāpēc ka sev apkārt neredzam nekādu pārmaiņu pazīmes, un arī ar ķīmiskajām analīzēm neko nav izdevies atklāt. Kāda tad ir trešā iespēja? Mainīties varēja vadītāja vide, tas bezgalīgi smalkais ēters, kas plešas no zvaigznes līdz zvaigznei un ietver Visumu. Un šā okeāna dzīlēs mūs nes kāda lēna straume. Vai šī straume nevarētu mūs aiznest kādās jaunās ētera joslās, kuru īpašības mums nav zināmas? Pārmaiņas kaut kur tomēr ir notikušas.