Kad tuvojos šās sabiedrības ēkai, redzēju iznākam no turienes divus jaunekļus ar metāla baloniem, kurus viņi tikai ar pūlēm iecēla automobilī. Nikni bārdamies un čerkstošā balsī izrīkodams jaunekļus, tiem uz pēdām sekoja kāds pavecāks vīrs. Pēkšņi viņš pievērsās man, un es tūdaļ pazinu bargo seju ar kazbārdiņu. Sis cilvēks nebija neviens cits kā mans senais ceļabiedrs, nemūžam neaizmirstamais profesors Samerlijs.
— Skaidrs!— viņš iesaucās.— Tātad arī jūs esat saņēmis tādu absurdu telegrammu par skābekļa iegādi?
Es parādīju telegrammu.
— Nu kā tad. Arī es saņēmu tādu pašu, un, lai cik bezjēdzīgi man tas šķiet, kā redzat, daru visu, ko viņš liek. Mūsu jaukais draugs ir tikpat neciešams kā vienmēr. Kur nu tik steidzama vajadzība pēc skābekļa, ka jāatsakās no parastajiem piegādes līdzekļiem un jāatņem laiks cilvēkiem, kam patiesībā ir daudz vairāk darba nekā viņam! Kāpēc viņš pats nevarēja pasūtīt?
Es vienīgi ieminējos, ka profesoram varbūt skābekļa ievajadzējies pēkšņi.
— Vai arī viņš tikai iedomājas, ka vajag, un tas nav gluži viens un tas pats. Toties tagad būtu lieki pirkt vēl vienu balonu, jo esmu jau iegādājis pietiekamu rezervi.
. — Un tomēr ir kāds iemesls, kādēļ viņš acīmredzot vēlas, lai arī es atvestu skābekli. Labāk izdarīšu tieši tā, kā viņš lika.
Lai kā Samerlijs rūca un kurnēja, es pasūtīju vēl vienu balonu un novietoju to turpat automobilī, tāpēc ka viņš piedāvājās aizvest arī mani uz Viktorijas staciju.
Es pievērsos savam taksometra šoferim, lai samaksātu par braucienu, bet izrādījās, ka tas ir kašķīgs un rupjš cilvēks.