Kad atgriezos pie profesora Samerlija, viņš tik neganti strīdējās ar jaunekļiem, kas bija nesuši skābekli, ka mazā kazbārdiņa sašutumā raustījās vien. Atceros, viens puisis nosauca Samerliju par «veco muļķa kakadū», un to nu profesora šoferis vairs nevarēja paciest: viņš izlēca no automobiļa, lai aizstāvētu sava kunga godu, un mums tikai ar pūlēm izdevās novērst traci uz ielas.

Sos sīkumus, liekas, nebūtu vajadzības stāstīt, un tobrīd tie paslīdēja garām tikai kā nenozīmīgas epizodes. Vienīgi tagad, atskatoties pagātnē, es spēju saredzēt, kāds šiem sīkumiem bija sakars ar visu notikumu, ko esmu apņēmies izklāstīt.

Šoferis bija gadījies vai nu iesācējs, vai arī zaudējis savaldīšanos šai tracī, tāpēc ka uz staciju viņš brauca gluži kā bez jēgas. Divreiz mēs gandrīz saskrējāmies ar tādiem pašiem nemākuļiem, un es, cik atceros, ieminējos Samerlijam, ka prasme vadīt satiksmes līdzekļus Lon­donā ir stipri pasliktinājusies. Reiz mēs nobraucām cieši garām milzu pūlim, kas vēroja kautiņu uz Pelmela stūra. Kautiņa satraukti, cilvēki bļaudami izgāza dusmas uz neveiklo braucēju, un kāds uzlēca uz kāpšļa un novici­nāja pār mūsu galvām nūju. Es viņu gan nogrūdu zemē, tomēr pavisam droši jutāmies tikai tad, kad laimīgi bijām tikuši garām pūlim un izbraukuši no parka. Sie sīkie notikumi, cits citam sekodami, uzbudināja mani arvien vairāk, un pēc sava ceļabiedra īdzīguma es spriedu, ka arī viņa pacietības mērs ir pilns.

Toties labā oma mums atkal atgriezās, ieraugot slaido, kalsno lordu Džonu Rokstonu, kas gaidīja mūs uz perona, ģērbies dzeltenā tvīda medību tērpā. Kad lords Džons mūs ieraudzīja, viņa skarbā seja, kurā, tāpat kā agrāk, dzirkstīja niknās un tomēr allaž līksmās acis, priekā pietvīka. Rudajos matos šur tur jau mirdzēja pa sudrabo­tam pavedienam. Pierē laiks bija ievilcis dažu labu dziļāku rievu, un tomēr lords Džons bija tas pats mūsu krietnais pagājušo dienu ceļabiedrs.