Iecerējis rakstit šo darbu, autors vispirms pārlūkoja milzum daudz zinātniskās literatūras. (Tā nav jauna metode, un darba mīlestība, kas, tā rīkojoties, tiek parādīta, izpērk oriģinalitātes trūkumu.) Lielākā da|a darbu sākas ar vēsturisku ekskursu. Tos pamazām izpētot, doma pārvērtās pārliecībā, ka tas ir vienīgais pieņemamais ceļš. Un tad šīs grāmatas plānā pirmās noda|as tika veltītas vēsturei.
Pēc lam vajadzēja izstrādāt pašam savu viedokli par vēsturiskajiem faktiem. Stingri izanalizējot pārlūkoto literatūru, atklājās trīs parastākie autoru attieksmes veidi pret vēstures notikumiem.
Precīzo zinātņu pārstāvji parasti dod priekšroku Bernarda Sova viedoklim. Viņš rakstīja: «Bet ko teiks vēsture? Vēsture, kā vienmēr, samelosies.» Sekodami tādai devīzei, šie zinātnieki izliekas, ka neviens vēsturisks fakts tos nevar nopietni ieinteresēt.
Humanitāristi gribot negribot aizstāv pretēju viedokli, ko tāpat izteicis anglis, taču nevis literāts, bet zinātnieks Džordžs Sartons. Viņš ir sacījis: «Zinātnes vēsture ir vienīgā vēsture, kura spēj ilustrēt cilvēces progresu.»
Un, beidzot, trešais viedoklis maksimāli skaidri formulēts pedagoģisko institūtu fizikas un matemātikas fakultāšu astronomijas mācības grāmatas priekšvārdā. «Sākot studēt astronomiju kā modernu zinātni,» tur rakstīts, «lietderīgi iepazīties ar tās daudzus gadsimtus ilgās vēstures dažiem svarīgākajiem momentiem.»