Pēc lam vajadzēja izstrādāt pašam savu viedokli par vēsturiskajiem faktiem. Stingri izanalizējot pārlūkoto literatūru, atklājās trīs parastākie autoru attieksmes veidi pret vēstures notikumiem.
Precīzo zinātņu pārstāvji parasti dod priekšroku Bernarda Sova viedoklim. Viņš rakstīja: «Bet ko teiks vēsture? Vēsture, kā vienmēr, samelosies.» Sekodami tādai devīzei, šie zinātnieki izliekas, ka neviens vēsturisks fakts tos nevar nopietni ieinteresēt.
Humanitāristi gribot negribot aizstāv pretēju viedokli, ko tāpat izteicis anglis, taču nevis literāts, bet zinātnieks Džordžs Sartons. Viņš ir sacījis: «Zinātnes vēsture ir vienīgā vēsture, kura spēj ilustrēt cilvēces progresu.»
Un, beidzot, trešais viedoklis maksimāli skaidri formulēts pedagoģisko institūtu fizikas un matemātikas fakultāšu astronomijas mācības grāmatas priekšvārdā. «Sākot studēt astronomiju kā modernu zinātni,» tur rakstīts, «lietderīgi iepazīties ar tās daudzus gadsimtus ilgās vēstures dažiem svarīgākajiem momentiem.»
Tā kā sava viedokļa izstrādāšanas process visbiežāk beidzas ar pievienošanos kādam jau pastāvošajam viedoklim, tad šķita, ka turpmāk viss ir ļoti vienkārši. Minētās pozīcijas šajā jomā izsmēla jaunrades iespējas. Un tomēr…
Mācību grāmatas neitrālā pozīcija nav derīga, , jo tā noslēpj autoru patieso attieksmi pret materiālu. Bet grāmata, ko nesasilda tās sarakstītāja simpātijas, iznāk tik sausa, ka to galējas nepieciešamības gadījumā var lasīt vienīgi tā, kā lasa šūšanas un piegriešanas mācību grāmatu.
Krasi negatīvā pozīcija prasa, lai autors vai nu absolūti zinātu priekšmetu, vai arī būtu … Bernards Sovs. Bet šīs prasības autoram ir gandrīz neizpildāmas. Atliek vienīgi atzīt, ka triumfē huma- nitāristu viedoklis.