Pacentīsimies novērtēt šo pozīciju. Vispirms dosim definīciju: vēsture ir objektīvs, dokumentāli apstiprināts stāsts par sabiedrības vai parādības attīstības procesu. Obligāti vēsturiski dokumenti var būt

a)   manuskripti (jo senāki, jo labāk);

b)   mākslas darbi, kas līdz mūsu laikiem saglabājuši pagātnes garīgo seju;

c)  hroniku hronoloģijas.

Grūti pārvērtēt ar roku rakstīto dokumentu lomu vēsturē. No kurienrs gan seno laiku objektīvie hronisti smēlās iedvesmu? «Rak­stīt prasme,» saka Džons Bernāls, «šis lielākais cilvēka roku un prāta izgudrojums, pakāpeniski radies no skaitīt prasmes. Vispirms sāka pierakstīt oficiālos paziņojumus, lai tos propagandētu, kara|u slavinājumus, dieviem veltītās himnas, bet par visu vēlāk — zināt­niskos un literāros sacerējumus.» So rindu autora autoritāte ir ārpus aizdomām, bet tāpēc "jo grūtāk no viņa izteicieniem iegūt pārliecību, ka hronisti ir nesavtīgi. Un, kad runā savtīgums, patie­sība klusē.

Vēl vairāk šī piezīme attiecas uz laikabiedru mākslas darbiem. Klibā un vienacainā Tamerlana «patiesība» bija tāda, ka viņam gribējās pēcteču prātos palikt sēžam zirgā ar piemiegtu vienīgo aci. No tādas «patiesības» objektivitāte ar spiešanu jāizspiež.

Un, beidzot, hroniku hronoloģija. Skaitli jau gan neļaus samelo­ties… 1654. gadā Īrijas arhibīskaps Ušers aprēķināja, ka saskaņā ar svētajiem rakstiem pasaule radīta 4004. gadā pirms mūsu ēras. Aptuveni pēc 100 gadiem bīskaps Laitfūts precizēja: 4004. gada 23. oktobrī pulksten deviņos no rīta.

Ak, skaitļi, skaitļi! Patiesība diemžēl ne vienmēr ir proporcio­nāla precizitātei. Un cik daudz asaru un asiņu izliets precizējumu dēļi

Sī grāmata nepretendē uz zinātnisko pierādījumu precizitāti, tāpat kā uz visu vēstures faktu pārskaitījumu. Autoram gluži vien­kārši gribējās pastāstīt par interesantām hipotēzēm, faktiem un pie­ņēmumiem. Protams, interesantiem no viņa paša viedokļa pat tad (lai piedod bargie kritiķi!), ja daži no šiem faktiem nav objektīvi. Diez vai tā kāda vaina, ja pavārs atceras vispasaules gravitācijas likumu pēc analoģijas ar mazticamo notikumu ar Ņūtona ābolu, bet mediķis Arhimeda likumu saista ar sengrieķu filozofa pirts dienu.