«Se son e vero, e ben trovato,» kā mēdza sacīt senie romieši, «ja tas arī ir aplami, tad labi izdomāts.» So principu autors nolēma ja ne likt grāmatas pamatā, tad katrā ziņā ieskaitīt savā apbruņojumā.
Godīgi sakot, autoram gribējās, lai jūs grāmatu lasītu ar interesi. Tāpēc ka to bija interesanti rakstīt. Kopā ar redaktoru autoram būtu patīkami domāt, ka jūs no grāmatas uzzināsiet kaut ko tādu, ko agrāk nezinājāt. Un, ja viņiem kopīgi ar māksliniekiem ir izdevies palīdzēt fantastikas cienītājam, kas ķepurojas modernajā kosmosā, orientēties un izraudzīties pareizu peilējumu, tad var uzskatīt, ka daudzie cilvēki, kas strādājuši pie šīs grāmatas, ir izpildījuši savu uzdevumu.
Pirmā nodaļa. ASTRONOMIJA NAV GREZNĪBA
Sajūsmu izraisa nevis zvaigžņu pasaules milzīgums, bet cilvēks, kas to izmērījis.
1. Kad un kam
kad radās zinātnes, un kam tās vajadzīgas? Labs jautājums. Atbildēt ir tīrā bauda. Zinātņu avoti taču slēpjas apokrifo laiku dūmakā. Tur notika tieši tas, kas ikvienam autoram šķiet visvairāk iespējams. Tomēr mēs ierobežosimies ar precīzajām zinātnēm: fiziku, matemātiku, astronomiju.
Ar fiziku vēl ir tīri labi. Uzskata, ka tā kā eksperimentāla zinātne sākas ar Galileju. Bet tas ir tikai pirms kādiem 400 gadiem. Vēsture ir saglabājusi līdz mums ziņas par Pizas universitātes jauno medicīnas studentu Galileo Galileju.