Viņš ļoti le­pojas ar savām jaunajām zemenēm un pats būtu braucis novākt pirmās ogas, ja nebūtu uzbrukusi šī slimība. Tās dēļ viņš bija spiests pavēlēt vecajam vergam atvest no fermas pirmo zemeņu grozu. To visu pastāstīja pils vir­tuves zēns, kas nakšņoja vergu fabrikā. Atnest ogas bija vajadzējis plantācijas uzraugam, bet tas gulēja, jo, mē­ģinādams iejāt kumeļu, bija lauzis kāju. Virtuves zēns pastāstīja par to naktī. Tādējādi kļuva zināms, ka zeme­nes tiks vestas nākamajā dienā. Tad «Elles» barakā dzī­vojošie vergi, kas bija īsti vīri, nevis gļēvuļi, noturēja apspriedi.

Vergs, kas prata rakstīt, bet bija slims un mira no dabūtajiem sitieniem, sacīja, ka viņš aizvedīšot Toma Dik­sona roku; viņam tik un tā esot jāmirst, un kas par to, ja viņš nomiršot drīzāk. Tā tonakt pēc sardzes pēdējās apgaitas pieci vergi izzagās no barakas. Viņu vidū bija vergs, kas prata rakstīt. Viņi nogulēja ceļmalas krūmos līdz ritam, kad parādījās vecais vergs no fermas, vezdams savam kungam uz pilsētu dārgās ogas. Tā kā vergs no fermas bija vecs un reimatisma saliekts, bet vergs, kas prata rakstīt, bija sasists līdz nāvei un tikko jaudāja pavilkt kājas, viņiem bija ļoti līdzīga gaita. Vergs, kas prata rakstīt, uzģērba otra verga drēbes, uzrāva pār acīm cepuri ar platām malām, uzrāpās uz ratu bukas un brauca uz pilsētu. Vecais vergs sasiets nosēdēja krūmos līdz pašam vakaram, pēc tam citi vergi atlaida viņu un devās atpakaļ uz baraku, lai saņemtu sodu par noteikumu pār­kāpšanu.