Naktī viņi aizsūtīja uz vergu bara­kām apsargus. Viņi bija bruņojušies ar stekiem. Ļaudis runāja, ka otrā rītā tikai puse no vergiem bijuši spējīgi strādāt «Ellē». Viņi bija nežēlīgi piekauti. Vergs, kas prata rakstīt, bija piekauts tā, ka nodzīvoja tikai trīs mē­nešus. Taču pirms nāves viņš uzrakstīja vēl vienu petīciju, bet, kāpēc, to jūs tūlīt dzirdēsiet.

Pirms četrām piecām nedēļām Tomam Diksonam, ver­gam no «Elles», dzensiksna bija norāvusi roku. Viņa darba biedri, kā parasti, lūdza viņam pabalstu no fonda, bet Klensijs un Mansters, kā parasti, atteicās izmaksāt naudu. Vergs, kas prata rakstīt un jau bija par matu no nāves, atkal sīki izklāstīja viņu sūdzības. Un šis do­kuments tika ielikts Toma Diksona norautajā rokā.

Tajā laikā Rodžers Vondervoters gulēja slims savā pilī Kingsberijas viņā galā. Viņu nemocīja drausmīgā slimība, kas gāž no kājām jūs un mani, brāļi; vai nu viņam bija neliels žults izplūdums, vai drusku sāpēja galva, tāpēc ka viņš bija par daudz ieēdis vai par daudz iedzēris. Bet viņam, tādam vārīgam un gļēvam, pietika ar to pašu. Tādi visu mūžu vatē ievīstīti cilvēki ir bezgala vārīgi un gļēvi. Ticiet man, brāļi, Rodžers Vondervoters cieta no savām galvas sāpēm vai iedomājās, ka cieš ne mazāk kā Toms Diksons, kuram roka bija norauta līdz plecam.

Rodžers Vondervoters bija aizrāvies ar zinātnisko zem­kopību, un savā fermā trīs jūdzes no Kingsberijas viņam bija izdevies izaudzēt jaunu zemeņu šķirni.