IVANS FJODOROVICS ŠPOŅKA UN VIŅA KRUSTMĀMIŅA
Ar šo stāstu notika atgadījums: mums to atstāstīja no Gadjačas atbraukušais Stepans Ivanovičs Kuročka. Jums jāzina, ka atmiņa man, grūti ir pateikt, cik nelādzīga: saki vai nesaki, viss vienalga. Tikpat kā ūdeni sietā liet. Pazīdams savu vājību, tieši palūdzu viņu uzrakstīt to burtnīciņā. Nu, lai dievs viņam dod veselību, priekš manis viņš arvien bija labs cilvēks, ņēmās un uzrakstīja. Es to ieliku mazajā galdiņā; jūs, domāju, to labi pazīstat; tas stāv kaktā, kad ieiet pa durvīm… Jā, aizmirsu, ka jūs pie manis nekad neesat bijuši. Mana vecene, ar kuru jau trīsdesmit gaidu dzīvoju kopā, nav savu mūžu lasīt mācījusies, — nav ko slēpt. Lūk, ievēroju, ka viņa cep pīrādziņus uz kāda papīra. Pīrādziņus viņa, mīļie lasītāji, cep brīnišķīgi jaukus; labākus pīrādziņus jūs nekur neēdīsiet. Paskatījos nez' kā pīrādziņam apakšpusē — skatos: rakstīti vārdi. Sirds man it kā paredzēja: pieeju pie galdiņa — no burtnīciņas ne puse vairs nav atlikusi. Pārējās lapas visas izvazājusi pīrāgiem! Ko darīsi? Uz vecuma dienām jau neiesi kauties! Pērn gadījās braukt cauri Gadjačai; tīšam, nenobrauci® līdz pilsētai, iesēju mezglu, lai neaizmirstu palūgt par to Stepanu Ivanoviču. Ar to vēl nepietika: nosolījos pats sev: tikko nošķaudīšos šķaudīšos pilsētā, tā tas jāatceras.