Viss velti. Izbraucu cauri pilsētai, ir nošķaudījos, ir nošņaucos kabatas lakatiņā, bet tomēr aizmirsu; atcerējos tik, kad biju jau aizbraucis verstis sešas aiz zastavas. Neko darīt, bija jāiespiež bez beigām. Ja nu tomēr kāds gribētu zināt, par ko iet runa tālāk šinī stāstā, tam tikai jāaizbrauc uz Gadjaču un jāpalūdz Stepans Ivanovičs. Viņš ar lielāko prieku pastāstīs jums to, kaut vai no jauna, no sākuma līdz galam. Viņš dzīvo netālu no mūra baznīcas. Tur nogriežas tāda maza šķērsieliņa; kā iegriežas šķērsieliņā, tā tūliņ otri vai trešie vārti. Taču vēl labāk: kad ieraudzīsiet pagalmā garu kārti ar paipalu galā un jums pretim iznāks resna sieva zaļos lindrakos (viņš, nebūs par ļaunu pateikt, dzīvo vecpuisī), tad tā ir viņa sēta. Bez tam jūs varat viņu sastapt arī tirgū, kur viņš mēdz būt ikrītus līdz pulkstens deviņiem — izmeklēt zivis un saknes savam galdam — un sarunājas ar Antipa tētiņu vai uzpircēju — žīdu. Jūs viņu tūliņ pazītu, jo nevienam vairāk, kā tikai viņam, ir puķaina audekla bikses un dzelteni nanķina svārki. Vēl kāda pazīme: iedams viņš vicina rokas. Vēl, nelaiķis turienes tiesas piesēdētājs, Deniss Petrovičs, ieraudzīdams viņu no tālienes, arvien mēdza teikt: «Skatieties, skatieties, lūk, kur iet vēja dzirnavas!»

1 Ivans Fjodorovičs Špoņka