Jau četri gadi, ka Ivans Fjodorovičs Špoņka ir atvaļinājumā un dzīvo savā Vitrebeņku ciematā. Kad viņš vēl bija Ivaniņš, tad mācījās Gadjačas apriņķa skolā un, jāsaka, bija visgodīgākais un viscentīgākais zēns. Krievu gramatikas skolotājs Nikifors Timofejevičs Dejepričastije mēdza teikt: ja visi viņam būtu tik centīgi kā Špoņka, tad viņš nenēsātu klasē līdzi kļavas koka līnealu, ar kuru, kā pats atzinās, piekusa dauzīt pa rokām sliņķiem un draiskuļiem. Burtnīca viņam vienmēr bija tīra, salīnijēta, bez mazākā traipiņa. Sēdēja viņš arvien rātni, salicis rokas un acis pievērsis skolotājam, un nekad nepiekāra sev priekšā sēdošam biedram papīriņus uz muguras, negraizīja solu un pirms skolotāja ienākšanas klasē nespēlējās — kaudzīte krājies. Ja kādam ievajadzējās nazīša uzasināt spalvu, tas nekavējoties griezās pie Ivana Fjodoroviča, zinādams, ka tam arvien nazītis pie rokas; un Ivans Fjodorovičs, toreiz vēl Ivaniņš, izņēma nazīti no neliela ādas pārvalka, kas bija iesiets saitiņā viņa pelēko svārku pogu caurumā un lūdza tikai nekasīt spalvu ar naža asmeni, apgalvodams, ka tam nolūkam ir naža mugura. Tāds godīgums drīz pievērsa viņam pat paša latiņu valodas skolotāja uzmanību, kura kāss priekšnamā vien jau, iepriekš nekā parādījās durvīs viņa frizēs šinelis un baku rētām izraibotā seja, iedvesa bailes visai klasei.