Grins jutās noguris no Odesas dzīves un nolēma atgriezties Vjathā. Mājup viņš brauca par «zaķi». Pēdējos divsimt kilometrus viņam vajadzēja nosoļot kājām pa dubļiem, — bija lietains laiks.
Vjatkā tēvs apjautājās, kur viņa mantas.
— Mantas palika stacijā, — Grīns meloja. —* Nebija važoņa.
«Tēvs, nožēlojami smaidīdams, neticīgi apklusa,» raksta Grīns, «bet dienu vēlāk, kad bija noskaidrojies, ka man nekādu mantu nav, viņš man vaicāja (no viņa plūda spēcīga degvīna smaka):
— Kāpēc tu melo? Tu atnāci kājām. Kur ir tavas mantas? Tu pinies vienos melos!»
Un atkal sākās nolādētā Vjatkas dzīve.
Pēc tam nāca nesekmīgu meklējumu gadi, pūloties atrast kādu vietu dzīvē, vai, kā mazpilsoņu ģimenēs parasts izteikties, «nodarbošanās» meklēšana.
Grins kādu laiku strādāja par pirtnieku Murašas stacijā, Vjatkas tuvumā, pēc tam kancelejā par rakstvedi, traktieros sacerēja zemniekiem lūgumus tiesu iestādēm.
Viņš ilgi neizturēja Vjatkā un aizbrauca uz Baku. Dzīve Baku bija tik nežēlīgi grūta, ka Grīnam palikušas atmiņas par to kā par nebeidzamu aukstumu un tumsu. Neko tuvāku viņš neatceras.
Grīns pārtika no gadījuma darbiem, par kuriem saņēma kapeikas: ostā dzina pāļus, nokasīja veciem kuģiem krāsu, strādāja pie koku iekraušanas kuģos, kopā ar baskājiem uzņēmās ugunsgrēku dzēšanu naftas urbtuvēs. Zvejnieku arteli smagi saslima ar malāriju un tik tikko neaizgāja bojā no slāpēm IKaspijas jūras nāvējošo smilšu krastos starp Baku un Derbentu.