Brauciena pārējā daļa man aizmirsusies, atceros tikai pie apvāršņa nezūdošo, sniega klāto kalnu grēdas. Augstu debesīs izslējušās virsotnes pat no tālienes šķita kā grandiozu pasauļu pasaule. Tā bija augstumos sastingusi ledaini zvīļojoša klusuma valsts.»
Kapteinis drīz vien izsēdināja Grīnu atkal krastā, — viņš nespēja nopelnīt sev uzturu.
Ierāvējs no Hersonas, piekrastes šonera saimnieks, pieņēma Grīnu par izpalīgu uz sava kuģīša un turēja viņu kā suni. Grins gandrīz nemaz nedabūja izgulēties, — saimnieks spilvena vielā pagalvim bija pasviedis sadauzīta dakstiņa lausku. Hersotiā viņš Grīnu padzina, neizmaksājot algu.
No Hersonas Grīns atgriezās Odesā, strādāja ostas noliktavās par marķētāju un vienīgajā ārzemju braucienā nokļuva līdz Aleksandrijai, bet viņu atlaida no tvaikoņa par sadursmi ar kapteini.
No Odesas dzīves Grīnam labā atmiņā palicis vienīgi darbs ostas noliktavās:
«Man palika noliktavu sīvās smaržas, tīksmināja apkārtējo mantu pārpilnība, sevišķi citronu un apelsīnu. Viss smaržoja: vaniļa, dateles, kafija, tēja. Kopā ar jūras ūdens dzestro smaržu, oglēm un naftu šeit bija neaprakstāmi tīkami elpot, sevišķi, ķad spīdēja saule.»