Grīns Baku bija noslīdējis līdz pēdējai trūkuma pakāpei, taču allaž palika uzticīgs savai skaidrajai un bērnišķīgajai iztēlei. Viņš mēdza apstāties pie fotogrāfu vitrīnām un ilgi apskatīt uzņēmumus, cenšoties uziet starp simtiem trulām vai slimibu izķēmotām sejām kaut vienu, kas paustu par priecīgu, daiļu un bezrūpīgu dzīvi. Pēdīgi viņš bija atradis tādu seju — kādas meitenes seju — un aprakstījis io savā dienasgrāmatā. Bet dienasgrāmata bija nokļuvusi naktspatversmes saimnieka — pretīga viltnieka rokās, kurš sāka ņirgāties par Grīnu un svešo meiteni. Tas tikko nebeidzās ar asiņainu kautiņu.
No Baku Aleksandrs Grīns atkal atgriezās Vjaikā, kur piedzērušais tēvs prasīja no viņa naudu, Naudas, protams, nebija.
Vajadzēja atkal gudrot, kā izvilkt dzīvību. Te Grīnam pietrūka padoma. Viņu atkal pārņēma laimīgas nejaušības alkas, un ziemā niknā salā viņš devās uz Urāliem meklēt zeltu. Tēvs iedeva ceļa naudai trīs rubļus.
Grīns ieraudzīja IJrālus — mežonīgo zelta zemi, un viņā uzliesmoja naivas cerības. Pa ceļam uz zelta raktuvēm viņš pacēla daudz akmeņu, kas mētājās zem kājām, un rūpīgi tos apskatīja, cerēdams atrast tīrradņa gabalu,