Grīns strādāja Suvalova raktuvēs, klaiņāja pa Urāliem kopā ar kādu lēnprātīgu večuku svētceļnieku (kurš, kā vēlāk noskaidrojās, bija slepkava un zaglis), strādāja par malkas cirtēju uti koku pludinātāju.
Pēc Urāliem Grīns brauca par matrozi uz baržas, kas piederēja kuģu īpašniekam Buličovam — tam pašam Bu- ličovatn, kuru Gorkijs izraudzījies par prototipu savai pazīstamajai lugai.
Taču izbeidzās arī šis darbs.
Skita, ka dzīves loks noslēdzies, neatstājot Grīnam ne prieka, nedz kaut cik jēdzīgas nodarbošanās. Tad viņš izlēma doties zaldātos. Bija apkaunojoši smagi brīvprātīgi iestāties cara armijā, kur dresēja lidz idiotismam, bet vēl grūtāk bija būt par nastu vecajam tēvam. Tēvs bija sapņojis redzēt Aleksandrā, savā pirmdzimtajā, «īstu cilvēku» — ārstu vai inženieri.
Tad Grīns kalpoja kājnieku pulkā Penzā.
Pulkā viņš pirmoreiz iepazinās ar eseriem un sāka lasīt revolucionāras grāmatas.
«Kopš tā laika,» atceras Grīns, «es jau dzīvi skatīju no citas, tagad atsegtas puses, kas man agrāk bija likusies noslēpumaina. Mans revolucionārais entuziasms nezināja robežu. Pēc kāda brīvprātīgā esera pirmā aicinājuma es paņēmu tūkstoš proklamācijas un izmētāju tās kazarmju pagalmā.»
Nokalpojis armijā apmēram gadu, Grīns dezertēja no pulka un nodevās revolucionārai darbībai. Sis viņa dzīves posms maz izpētīts.