Pūta dienvidu vējš. Lielā tālumā, aiz Feodosijas, kā zil­gans valnis dusēja jūra. Un pāri visam — pār Grīna māju, pār viņa kapu, pār pilsētu pletās bezmākoņu vasaras die­nas dzidrais klusums.

Aleksandrs Grīns nomira, atstādams mums izšķirt jau­tājumu, vai mūsu laikmetam ir vajadzīgi tādi rakstnieki, kāds bija viņš.

Jā, mums ir vajadzīgi sapņotāji. Laiks atbrīvoties no izsmejošās izturēšanās pret šo vārdu. Daudzi vēl neprot sapņot, un varbūt tieši tāpēc viņi nekādi nespēj pacelties vienā augstumā ar savu laiku.

Ja cilvēkam atņems spējas sapņot, tad zudīs arī viena no visspēcīgākajām ierosmēm, kas rada kultūru, mākslu, zinātni un vēlēšanos cīnīties skaistas nākotnes vārdā. Taču sapņi nedrīkst būt atrauti no īstenības. Tiem jāspēj uz­minēt nākotni un jārada sajūta, ka mēs jau dzīvojam šajā nākotnē un paši kļūstam citādi.

Ir parasts domāt, ka Aleksandra Grīna sapņi bijuši at­rauti no dzīves, bijuši tikai fantastiska prāta gražība, pati sevi nenozīmīga. Ir parasts domāt, ka Grīns bijis avan- tūristisks rakstnieks, — gan meistars sižeta izdomā, taču tāds, kura grāmatām trūkst sociāla nozīmīguma.

Jebkura rakstnieka vērtību noteic tas, kā viņš iedarbojas uz mums, kādas jūtas, domas un rīcības ierosmi izraisa viņa grāmatas, vai tās dara bagātākas mūsu zināšanas vai arī tiek pāršķirstītas tikai kā vārdu savirknējams laika kavēklim.