Kādā no Aleksandra Grīna stāstiem — «Atgriešanās» ir rindas, kas it kā rakstītas par viņa nāvi, — tik pareizi tās notēlo Grina pēdējos brīžus: «Gals pienāca pie vaļējiem logiem gaišā dienā, lauku puķēm ziedot. Jau slāpdams aiz elpas trūkuma, viņš palūdza, lai nosēdina pie loga. Viņš raudzījās uz pakalniem, iesūkdams asiņojošo plaušu atliekās pēdējos gaisa malkus.»

Pirms nāves Aleksandrs Grīns juta ilgas pēc cilvēkiem, agrāk tā nekad nebija.

Dažas dienas pirms nāves no Ļeņingradas atsūtīja pē­dējās viņa grāmatas «Autobiogrāfiskā novele» autorehsem- plārus.

Grīns vāji pasmaidīja, mēģināja izlasīt uzrakstu uz vāka, bet nespēja. Grāmata izkrita no rokām. Acis jau bija iegū- lusies smaga tukšuma izteiksme. Acis, kas prata tik ne­parasti skatīt pasauli, jau dzisa.

Pēdējais vārds izskanēja kā vaids, kā čuksts: «Mir­stu …»

Divi gadi pēc Aleksandra Grina nāves man izgadījās pa­būt Veckrimā, mājā, kurā rakstnieks bija miris, un pie viņa kapa.

Ap mazo, balto namu kuplā, zaļā zālē ziedēja lauku pu­ķes. Riekstkoka lapas, tveicē gluži ļenganas, asi smaržoja pēc ārstniecības zālēm. Vienkāršajās, patukšajās istabās valdīja klusums, uz baltās sienas bija apstājies spožs sau­les stars. Tas apgaismoja vienīgo gravīru pie sienas — Edgara Po portretu.

Grīna kaps aiz vecās mošejas bija aizaudzis ar dzelk­šņainām zālēm.