Austrumos aiz ezera kā balts pavediens aizlocījās ceļš uz pilsētu. Gar tā malām vietvietām slējās koki, kas izskatījās sīciņi kā izstīdzējuši salāti.
Rietumos, ieskaudams aizām un pakalniem izrobotu līdzenumu, pletās zilais, baltām dzirkstīm vizmojošā okeāna gludais plašums.
Bet dienvidos, no lēzenas ieplakas, kur, raibā mudžekli izmētāti, zaļumu vidū nevīžīgi pacēlās nami un fermas, aizstiepās Lanfieras kolonijas plantāciju un uzarto lauku šķībie četrstūri.»
JKopš agrās bērnības gadiem Grīns jutās paguris no skumīgās dzīves.
Mājās zēnu nicināja un pēra, un pat slimā, mājas darbu nomocītā māte dīvainā patikā ķircināja dēlu ar dziesmiņu:
Verga darbā, Grūtā skarbā, Nīksi tu kā suns!
«Man sāpēja sirds, to klausoties,» rakstīja Grīns, «tāpēc ka dziesma bija par mani, pareģoja manu likteni.»
Ar lielām pūlēm tēvs iedabūja zēnu reālskolā,
Aleksandru Grīnu izslēdza no skolas kādas gluži vientiesīgas vārsmas dēļ, ko viņš bija uzrakstījis par savu klases audzinātāju.
Tēvs nežēlīgi piekāva zēnu, bet pēc tam vairākas dienas no vietas gāja pie skolas direktora, pazemojās, gāja pie gubernatora, lūdzās, lai dēlu neizslēdz, tomēr nekas nelīdzēja.
Tēvs izmēģinājās iedabūt dēlu ģimnāzijā, bet tur viņu neuzņēma. Pilsēta jau bija izsniegusi mazajam zēnam «vilka pasi». Beigu beigās atlika vienīgi nodot zēnu pilsētas skolā.