Astoņu gadu vecumā Grīns sāka neatlaidīgi domāt par ceļojumiem. Ceļotkāri viņš saglabāja līdz pat dzīves pēdējai dienai. Ik ceļojums, pat visnenozīmīgākais, allaž izraisīja viņā dziļu saviļņojumu.
Grīnam kopš agrās bērnības gadiem piemita savdabīga iztēle. Kad viņš kļuva rakstnieks, tad iztēlojās sevi visas tās neesošās zemes, kurās noris viņa stāstu darbība, nevis kā miglainas ainavas, bet kā labi izstudētas, simtiem reižu pārstaigātas vietas.
Viņš būtu varējis uzzīmēt šo vietu karti visos sīkumos, uzrādot ik ceļa pagriezienu un augu valsts raksturu, ikvienu upes līkumu un māju izvietojumu, viņš varētu uzskaitīt kuģus, kas atrodas neesošajās ostās, ar visām jūras īpatnībām un to bezrūpīgās, dzīvespriecīgās apkalpes īpašībām.
Ir kāds piemērs par šādas neesošas ainavas precīzu notēlojumu. Stāstā «Lanfieras kolonija» Grins raksta:
«Ziemeļpusē kā nekustīgs, zaļš masīvs melnēja mežs, līdz pat apvārsnim piekļāvies pie krītaklinšu grēdas, izraibinātas aizām un nīkulīgu krūmu plankumiem.