Ģimenei Aleksandrs bija par nastu. Tēvs salūkoja viņam ceļa naudai divdesmit piecus rubļus un steidzīgi atvadījās no sava drūmā dēla, kas ne reizi nebija jutis ne tēva glāstu, nedz mīlestību.
Grīns paņēma līdzi akvareļu krāsas, «— viņš bija pārliecināts, ka gleznos ar tām kaut kw Indijā, Gangas krastos, — savāca savas nabadzīgās mantiņas un līksmā mulsumā aizbrauca no Vjatkas.
«Es vēl ilgi redzēju piestātnē pūļa vidū tēva apjukušo seju ar sirmo bārdu,» Grīns stāsta par savu aizbraukšanu. «Bet savos sapņos jau skatīju jūru, pār kuru plandās buras.»
Odesā notika Grīna pirmā sastapšanās ar jūru — ar to jūru, kas vēlāk pārplūdināja viņa stāstu lappuses žilbinošajā gaismā un spožumā.
Par jūru ir uzrakstīts daudz grāmatu. Vesela virkne rakstnieku un pētnieku ir mēģinājuši attēlot to neparasto sesto jutoņu, ko var nosaukt par «jūras izjūtu». Ikviens no viņiem uztvēris jūru savā īpatnējā skatījumā, bet nevienā no šo rakstnieku grāmatām nešalko un ne- zaigo tik svētdienlgi krāšņas jūras kā Aleksandram Grīnam,
Grīns mīlēja ne tik daudz pašu jūru, cik šis izdomātās jūras piekrastes, kur savienojās viss, ko viņš uzskatīja par pievilcīgāko pasaulē: leģendāru salu arhipelāgi, puķēm apaugušas smilšu kāpas, balti putojošā jūras tāle, siltās lagūnas, kas no zivju bariem zaigo kā bronza, mūža meži, kur kuplo biezokņu smaržas sajaucas ar vēja atnesto sājo jūras dvesmu, un pēdīgi ari klusās piejūras pilsētas.