Gandrīz katrā Grīna stāstā sastopami neesošu pilsētu vārdi un apraksti: Lisa, Zurbagana, Helgju, Gertona.
So izdomāto pilsētu sejās pavīd vaibsti, kas ņemti no visām Melnās jūras ostām, kuras redzējis Grins.
Sapnis nu bija piepildījies. Jūra gulēja pie kājām kā ceļš uz brīnumzemēm, taču tūliņ sevi atgādināja vecais Vjatkas gadu mantojums. Pie jūras Grins sevišķi asi izjuta savu nevarību, savu neiederēšanos dzīvo un vientulību.
«Sai jaunajai pasaulei es nebiju vajadzīgs,» viņš raksta. «Es jutos tur nebrīvs, svešs, tāpat kā visur. Man bija mazliet skumji.»
Jūras dzīve tūliņ parādīja savu otro seju.
Grīns nedēļām klaiņāja pa ostu un kautrīgi lūdza kapteiņus, lai pieņem viņu par matrozi uz sava kuģa, bet atbildē dzirdēja rupjus noraidījumus un pat neslēptu izsmieklu, — kāds gan matrozis varēja iznākt no šā vārgulīgā jaunekļa ar sapņotāja acīm!
Pēdīgi Grīnam «palaimējās». Viņu pieņēma par mācekli bez algas uz tvaikoņa, kas braukāja starp Odesu un Ba- tumi, Grins uz tā pabija divus rudens braucienus.
Sie braucieni atstājuši Grīnā atmiņas tikai par Jaltu un Kaukāza kalnu grēdu.
«Visdzīvāk atmiņā saglabājušās Jaltas ugunis. Ostas ugunis- saplūda kopā ar neredzētās pilsētas ugunīm. Tvaikonis tuvojās molam, pretim viļņoja dzidras orķestra skaņas no pilsētas dārza. Uzvēdīja puķu smaržas, silta vēja plūsmas. Tālumā bija dzirdamas balsis un smiekli.