L.VELSKOPFA ~ Henriha
IZRAIDĪTO CEĻŠ
No cikla «Lielas Lācenes deli»
KALNS KLUSE
Saule bija pakāpusies augstu debesīs. Dienas vidus tveicē gaiss virmodams auda saulstarus zeltītā šķidrautā. Kritalu briksnājā, ko Melno kalnu nogāzē, pavasarim atnākot, bija sagāzusi vētra, tagad valdīja klusums. No vēja lauzto stumbru rētām dvesmoja sveķu smarža. Gaisā slējās sakņu mudžekļi, pie tiem vēl patvērās sausas zemes kukuržņi un izkaltušas sūnas pinkuļi. Ar saknēm izgāztie koki mira, bet turpat zāle un mētras tiecās pretī jauniegūtai gaismas plūsmai. Kukaiņi rosīgi tekalēja savās nebeidzamajās gaitās, bet bites sanēja un žužināja vienā laidā.
Vēj lauzas malā koku ēnā stāvēja lācis. Pa lapotnes un skujoto zaru starpām bija izspraukušies tikai pāris saules zaķīšu; tie rotājās uz lāča brūnā kažoka un mazajās ačelēs. Lācis samiedzās, apsēdās un rūpīgi nolaizīja vienu, pēc tam otru ķepu. Tad, dziļi ievilcis elpu, brīdi kaut ko apsvēra un no jauna paošņāja gaisu.
Beidzot tas piecēlās un sāka spraukties kritušo koku ņudzeklī. Kā paradis, lācis rāpjoties lika lietā savus garos nagus un veikli balansēja no stumbeņa uz stumbeni, un saule spoži apspīdēja viņa kažoku.