Jo tuvāk kokam jo lācis kļuva piesardzīgāks. Viņš nebija vairs nekāds jaunais. Pieredzes mācīts, lācis meta lokus ap savu mērķi, norausās no kāda stumbra, kas gulēja nokritis šķērsām, un iesvempās krūmāju un zaru vidū. Palēnām, līčuloču, it kā lāgā vairs nezinātu, kurp gribējis doties, lācis nāca kokam arvien tuvāk un tuvāk, bet pretī kārdinoši vēlās medus smarža.
Kādā dziļā zara caurumā bija atradusi sev mitekli bišu saime. Lācis dzīrās pamieloties ar medu, ko bites bija sanesušas ziemas krājumam. Kad ķepainis piezagās līdz koka stumbram un bitēm vēl nebija radušās nekādas ļaunas aizdomas, lācis aši izslējās visā augumā. Stāvēdams uz pakaļkājām, viņš iegrāba ar priekšķepu zara dobumā, tad izvilcis aizrautīgi ņēmās laizīt medu, kas lāsumoja zemē.
Un nu bites jau kaut ko samanīja. Vispirms satraukti izlidoja tās, ko kārumnieks bija ar ķepu iztraucējis stropā. Gandrīz vienlaikus klāt bija arī citas, tās, kas, apkrāvušās ar medu, lidoja uz dobumu, un tūdaļ vienā mirklī, iedarbojās kāds lācim nezināms sakaru dienests, jo no visām pusēm kā melns mākonis vēlās virsū bišu bari. Bites nāvi nepazīst un tāpēc, neko nevērodamas, metās ienaidniekam virsū un dzēla, kur vien tika klāt.