Cilvēks zagās tālāk pa mežu augšup un turējās vairāk kreisajā malā. Apkārtne viņam labi pazīstama. Apmaldīties nebija iespējams. Mežainā nogāze kļuva vēl stā- v.ikd, un cilvēks vēl vairāk uzmanījās, lai neatstātu nekādas pēdas, kas dienā varētu būt redzamas nevēlamiem sekotājiem. Viņš gan bija pārliecinājies, ka visapkārt mežā nav nevienas indiāņu apmetnes, nav arī balto mednieku vai meža cirtēju. Taču biezoknī allaž jābūt piesardzīgam.
Bija jau pusnakts, kad Sarkanais Džims nonāca pie klinšainas sienas, kas slējās laukā no mežainās nogāzes un sniedzās pāri lejāk augošajiem kokiem. Klints augša bija tāpat apaugusi ar mežu. Sarkanais Džims rausās, augšā klintī. Viņš bija noāvis mokasīnus un rāpās basām kājām, īekrampēdamies ar kāju un roku pirkstiem, viņš lēnītēm vilkās pa klints izciļņiem augšup. Sarkanais Džims bija ļoti liela auguma, kas viņam šai gadījumā bija gaužām izdevīgi. Ar savām garajām rokām un kājām viņš spēja pa gabalu sataustīt un aizsniegt arī attālākos izcilnīšus un iedobumus.
Beidzot viņš bija galā. Nonācis pie alas ieejas, ko zināja pēc Bezzobu Bena aprakstiem, viņš pa to dzīrās ietikt iekšā. Tagad viņam vairs nebija prātā domas par bagāto kungu, par iespēju dzīvot zaļi, visas domas un griba bija koncentrēta katram nākošajam solim, ko viņš spēra.