Par prātu zaudējušu viņu neviens, kas zināja viņa vārdu, vis neuzskatīja. Sarkanais vai Sarkanais Džims, vai arī Sarkanā Lapsa, lai kā viņu saukātu, bija ar savu drošo roku un aprēķinātāja prātu dažos apvidos jau slavens, kaut arī tikai divdesmit divus vai divdesmit trīs gadus vecs.
Šonakt viņš bija nodomājis piedzimt otrreiz, pirmajā reizē viņam bija laimējies ierasties šajā pasaulē vienīgi kā pēdīgam nabagam. Tagad viņš būs bagāts kungs.
Pasakaini bagāts kungs savā otrajā dzīvē!
Sarkanais Džims sakustējās, izlīda no paslēptuves un uzrāpās vēlreiz kokā, lai papētītu apkārtni. Vakars bija tikpat vientuļš un kluss kā diena.
Tad viņš nokāpa lejā un sagatavojās nodomātajam ceļam. Maisus ar gaļu un ūdeni, pat savu bisi viņš atstāja paslēptuvē. Rokām vajadzēja būt brīvām. Apdomīgi, bez mazākās steigas, arvien ar to pašu neatslābstošo uzmanību un piesardzību viņš virzījās starp kokiem, zariem, saknēm un krūmiem pa vēj lauzu augšup, kamēr nonāca mežā. Tagad viņš atradās metrus trīssimt augstāk, nekā sastopoties ar lāci. Iekams doties dziļāk gāršā, viņš vēlreiz atskatījās pa nogāzi lejup un saspringti klausījās.
Bija jau satumsis. No kādas lapotnes apakšas izplivi- nājās sikspārņi un sāka nedzirdami šaudīties apkārt. Citādi nekādas kustības.