«Kā, ko lasu, Foma Grigorjevič? jūsu stāstu, jūsu paša vārdus.» «Kas jums teicis, ka tie ir mani vārdi?» — «Ko tad vēl vajag, te ir iespiests: tāda un tāda ķestera stāstīta.» — «Uzspļaujiet tam uz galvas, kas to iespiedis! vaukšķ kā kuces moskalis. Vai es tā esmu teicis? Ko darīt, ja kādam galvā trūkst vienas skrūves! Klausieties, es jums to tūliņ izstāstīšu.» Mēs pievirzījāmies galdam, un viņš iesāka:
Mans vectēvs (lai dievs mielo viņa dvēseli viņā saulē tikai ar kviešu karašiņām un medus maizītēm), prata lieliski stāstīt. Reizēm, kad sāka stāstīt, visu dienu nebūtu izkustējies no vietas un tikai klausījies. Viņam netiek līdzi neviens mūsdienu balamute. Kad tāds ņemsies moskali vīzēt un turklāt vēl tādā balsī, it kā trīs dienas nebūtu ēdis, tad ķer cepuri un taisies kaut no istabas laukā. Atceros kā tagad, — nelaiķa vecenīte, mana māte, vēl bija dzīva, — kā garā ziemas vakarā, kad ārā sprēgāja sals un galīgi aizmūrēja mūsu istabas šauro lodziņu, viņa sēdēja pie kodeļas, šķetinādama pirkstiem garu pavedienu, kustinādama ar kāju šūpuli un dziedādama dziesmu, ko es vēl tagad it kā dzirdu. Liesmiņa eļļas trauciņā, drebēdama un raustīdamās kā no kaut kā baidīdamās, apgaismoja mums istabu.