Atspole rūca, un mēs, bērni, visi pūlītī saspiedušies, klausījāmies vectēvā, kas aiz vecuma jau vairāk nekā piecus gadus nebija nokāpis no savas krāsns augšas. Dīvainie nostāsti par sirmo senatni, par aizkrāciešu sirojumiem, par poļiem, par Podkovas, Poltora-Kožucha un Sagaidačnija varoņdarbiem mūs tā neaizrāva, kā stāsti par kādu senu, brīnišķīgu notikumu, no kā drebuļi skrēja pa* visu miesu un mati sacēlās uz galvas stāvus. Citu reizi gadījās, sagrāba tādas bailes, ka vakaros viss šķitās diezin par kādu ērmu. Gadījās kādreiz naktī iziet kādas vajadzības dēļ no istabas, tad tā vien tik likās, ka tavā gultā ielicies kāds atnā­cējs no viņpasaules. Un, kaut man nenāktos to otrreiz stāstīt, ka bieži notālēm noturēju savus galvgalī paša noliktus svār­kus par saritinājušos nelabo. Bet pats galvenais vectēva stās­tos bija tas, ka visā savā mūžā viņš nekad nemeloja, un ko arī neteica, tas viss tiešām tā ij bijis. Vienu no viņa dēkaina­jiem piedzīvojumiem atstāstīšu tagad jums. Zinu, ka atradī­sies daudz tādu gudrinieku, kas raksta tiesās un lasa laicīgas grāmatas, bet, ja dos tiem rokā vienkāršu lūgšanas grāmatu, nesapratīs tur ne ā, ne bē, bet rādīt, sev par kaunu, savus zobus — to tie prot. Tādiem viss, ko vien stāsta, ir smejams. Tāda neticība ieviesusies pasaulē! Nu ko tur, — lūk, lai dievs un šķīstā jaunava mani soda — varbūt pat neticēsiet: reiz kaut kā ieminējos par raganām — un kas bija? atradās rez- galis, — netic raganām? Jā, gods dievam, esmu jau diezgan nodzīvojis pasaulē, esmu redzējis tādus citticībniekus, kam piemānīt popu bija vieglāk, nekā mums tabaku iešņaukt; bet arī tie krustu meta pret raganam.