Bet nelaime tā, ka nabaga Pēterītim bija tikai vieni vienīgi pelēki svārki, kam bija vairāk caurumu nekā daža laba žīda kabatā zelta rubļu. Un tā vēl nebūtu tā lielākā nelaime; bet, lūk, kas par postu: vecajam Koržam bija meitiņa, skaistule, kādu, domāju, jums nezin vai būs gadījies redzēt. Nelaiķa vectēva krustmāte stāstīja, — bet sievietei, kā paši zināt, vieglāk saskūpstīties ar pašu nelabo, neņemiet ļaunā izteicienu, nekā nosaukt kādu par skaistuli, — ka kazaka meičas apaļie vaidziņi bijuši svaigi un sārti kā vismaigākie magones sārtie ziedi, kas, dieva rasā mazgājušies, kvēlo, izgludina savas ziedu lapiņas un uzpošas tikko uzlēkušās saulītes priekšā; ka līdzīgas melnām aukliņām, kādas tagad mūsu meitenes pērk krustiņiem un dukātiem no moskaļiem, kas, kārbām apkrāvušies, staigā pa ciemiem, slaidi izliekušās uzacis it kā ieskatījās skaidrajās acīs; ka mutīte, uz kuru noskatoties toreizējie jaunieši aplaizījās, likās radīta tam, lai atskaņotu lakstīgalas dziesmas; ka viņas mati, melni kā kraukļa spārni un mīksti kā jauni lini (toreiz vēl mūsu jaunavas nepazina matus mazās bizītēs un neievija tajās skaistas, spilgtas, šauras lentes), krita lielām cirtām uz zeltu izšūtā uzvalka.