Dzīvoja toreiz pie tās priesteris, la svētīta viņa piemiņa, tēvs Afanasijs. Ievērojis, ka Basavrjuks pirmā Lieldienu dienā nebija baznīcā, nodomāja sarāt viņu, uzlikt baznīcas sodu. Kur nu to! tik tikko dabūja izsprukt. «Klausies, pan!» dārdināja viņš tam atbildei «rūpējies labāk par savām lietām, nekā maisies citu darīšanās, ja negribi, ka tavu kazas rīkli aizbāž ar karstu kutju!>- Ko lai iesāk ar nolā­dēto? Tēvs Afanasijs tikai pasludināja, ka katru, kas saiesies ar Basavrjuku, uzskatīs par katoli, Kristus baznīcas un cil­vēka dzimuma ienaidnieku.

Šajā ciemā kādam kazakam, sauktam par Koržu, bija strād­nieks, ko ļaudis dēvēja par Pēteri Bezdzimtas, varbūt tāpēc, ka neviens neatcerējās ne viņa tēva, ne mātes. Tiesa, baz­nīcas vecākais gan stāstīja, ka viņi jau otrā gadā nomiruši mērī; bet mana vectēva krustmāte negribēja par to nekā zināt un visiem spēkiem centās piešķirt viņam dzimtu, kaut gan nabaga Pēterim pēc tādas bija tikpat maz vajadzības, kā mums pēc pērnā sniega. Viņa stāstīja, ka Pētera tēvs tagad dzīvo vēl Aizkrācē, bijis turku gūstā, izcieties diezin kādas mokas un kaut kādā brīnišķīgā kārtā, pārģērbies par einuku, izbēdzis. Tumšacēm meičām un jaunajām sievām nebija ne­kādas vajadzības pēc viņa dzimtas. Viņas tikai sprieda, ka, ja viņu ietērptu jaunā županā, apjoztu ar sarkanu jostu, uzliktu galvā melnu jērādas cepuri ar lepnu, zilu virsu, piejoztu pie sāniem turku zobenu, iedotu vienā rokā jājamo pātagu, otrā pīpi skaistā ietvarā, ka tad viņš aizbāztu aiz jostas visus torei­zējos jauniešus.