—   Es gandrīz vai baidos ņemt jūs līdzi uz Jauno Gibonu, — teica Deivids Grīfs. — Es šo to panācu tikai tad, kad jūs un angļi devāt man rīcības brīvību un atstā­jāt salu.

Vallenšteins, vācu rezidents no Bugenvilas, ielēja sev skotu viskiju ar sodu un pasmaidīja.

—    Mēs noņemam cepuri jūsu priekšā, mister Grīf, — viņš sacīja nevainojamā angļu valodā. — Jūs šajā velna salā esat paveicis brīnumus. Mēs arī turpmāk nejauksi­mies jūsu darīšanās. Tā ir īsta velna sala, bet vecais Koho ir vislielākais velns no viņiem visiem. Mēs nekādi nevārējām saprasties ar viņu. Viņš ir melis, bet nav no muļķu mājām. Tas ir melnais Napoleons, galvu mednieks, Taleirāns, kas ēd cilvēkus. Atminos, ka pirms sešiem ga­diem es ierados šeit ar angļu kreiseri. Melnie, protams, sabēga kriīinos, bet mēs atradām vairākus, kuriem nebija izdevies aizbēgt. Viņu vidū bija Koho pēdējā sieva. Divas dienas un divas naktis viņa aiz vienas rokas bija karā­jusies saulē. Mēs viņu noņēmām, un tomēr viņa nomira. Pēc tam mēs atradām trīs aukstā tekošā ūdenī līdz kak­lam iegremdētas sievietes. Viņām bija pārlauzti visi kauli un locītavas. Tas, jādomā, bija darīts, lai viņas kļūtu mīkstākas ēšanai. Sievietes vēl bija dzīvas. Viņu dzīvot­spēja bija ievērības cienīga. Visvecākā no viņām nodzī­voja vēl apmēram desmit dienas. Lūk, kādu diētu ievēroja Koho! Nav arī nekāds brīnums — viņš ir īsts meža zvērs. Mēs netiekam un netiekam skaidrībā, kā jums izdevies viņu pieradināt.