— Es neteiktu, ka viņš ir pieradināts, — atbildēja Grīfs, — lai gan viņš paretam atnāk un ēd no rokas.
— Jūs esat sasniedzis vairāk nekā mēs ar saviem kreiseriem. Nedz vācietis, nedz anglis nav viņu redzējis. Jūs bijāt pirmais.
— Nē, pirmais bija Makteivišs, — iebilda Grīfs.
— Ak jā, atceros šo mazo, kalsnējo skotu.— Vallenšteins iedzēra viskiju. — Viņš iesaukts par Nomierinātāju, vai ne?
Grīfs pamāja ar galvu.
— Viņam jūs maksājot lielāku algu nekā man vai angļu rezidentam.
— Tā laikam ir gan, — piekrita Grīfs. — Redzat, neapvainojieties par to, viņš patiešām ir tā vērts. Viņš vienmēr ir tur, kur notiek nekārtības. Viņš ir īsts burvis. Ar viņa palīdzību es varēju apmesties Jaunajā Gibonā. Pašlaik viņš atrodas Malaitā, kur ierīko man plantāciju.
— Pirmo?
— Visā Malaitā nav pat nevienas tirdzniecības stacijas. Vervētāji vēl aizvien lieto segtās laivas ar sarūsējušu dzeloņstiepli apkārt. Tagad tur ir plantācija. Mēs būsim tur pēc pusstundas. — Viņš iedeva viesim tālskati. — Pa kreisi no bungalo ir nojumes laivām, aizmugurē barakas, bet pa labi — nojumes koprai. Mēs to žāvējam, kaut nelielos daudzumos. Vecais Koho ir tiktāl civilizējies, ka var pavēlēt saviem ļaudīm lasīt kokosriekstus. Tur ir tās upes ieteka, kurā mēs atradām mirkstam trīs sievietes.