Vallenšteins, kā jau īsts vācietis, mocījās bēdās un nožēlā. Kad viņš beidza vaimanāt un sāka lādēties, viņam acīs bija asaras. Uzliesmojušās dusmas bija tikpat neviltotas kā lāsti, un, kad Vallenšteins mēģināja izraut Vērtam no rokām bisi, viņam uz lūpām parādījās putas.
— Rimstieties! — Grīfs bargi uzkliedza. — Galvu augšā, Vallenštein! Nedariet muļķības!
— Vai tad jūs ļausiet viņam aizbēgt? — pārvērstā balsī kliedza vācietis.
— Viņš jau ir aizbēdzis. Krūmi sākas pie pašas upes. Jūs varat redzēt, kur viņš bridis pāri. Viņš jau ir uz cūku takām. Viņš ir pazudis kā adata siena kaudzē, un, ja mēs viņam sekosim, mēs varam krist nagos viņa vīriem. Bez tam uz visām takām ir lamatas, saindēti dzelkšņi un tamlīdzīgas lietas. Tikai Makteivišs ar saviem džungļu iemītniekiem var tikt uz priekšu pa šīm takām, un arī tad pēdējo reizi viņš tur zaudēja trīs no saviem ļaudīm. Iesim uz māju. Šonakt jūs dzirdēsiet gliemežvāku kaucienus un kara bungu rīboņu un visi pekles gari tiks palaisti vaļā. Viņi mums neuzbruks, tomēr kalpi lai neatiet no mājas, mister Vert. Iesim!
Ejot atpakaļ pa to pašu taku, viņi sastapa kādu melnādaino, kas šņukstēja un izmisīgi kliedza.
— Muti ciet! — uzbrēca Vērts. — Kāda velna pēc tu taisi tādu troksni?