Skaļie sprakšķi un starp kokospalmām mutuļo­jošie dūmi liecināja, kas noticis. Laivu šķūņi un barakas dega. Lielais plantācijas zvans dimdēja kā neprātīgs, kad vācu rezidents skrēja uz piekrasti. Viņš redzēja, ka no šonera ātri attālinās laiva. Ar salmiem apjumtie laivu šķūņi un barakas liesmoja kā posa. Grīfs izšāvās no vir­tuves, vilkdams aiz kājas ^melnādainu puisēnu. Mazais bija bez galvas.

—   Virtuvene ir iekšā, — viņš teica Vērtam. — Viņa arī ir bez galvas. Viņa bija par smagu, un man vajadzēja lasīties prom.

—   Tā ir mana vaina, — sacīja Vallenšteins. — To iz­darījis vecais Koho. Es ļāvu viņam iedzert Vērta zirgu zāles.

—   Es domāju, ka viņš ir paslēpies krūmos, — teica Vērts, uzlēkdams mugurā zirgam. — Olivers ir lejā pie upes. Cerams, ka Koho nav dabūjis viņu nagos.

Pārvaldnieks aizauļoja caur kokiem. Pēc dažām minū­tēm, kad degošās barakas sabruka, atskanēja pārvaldnieka kliedziens — un visi skrēja pie viņa. Pārvaldnieku atrada pie upes. Viņš vēl aizvien sēdēja zirgā un bāls kā nāve lūkojās uz kaut ko zemē guļošu. Tas bija Olivera — pārvaldnieka jaunā palīga līķis, kaut gan viņu tikko varēja pazīt: viņš bija bez galvas. Melnādainie strādnieki, aiz­elsušies atskrējuši no laukiem, drūzmējās apkārt un pēc Grifa norādījuma uz ātru roku uztaisīja nestuves noga­linātajam.