Jums jāgaida Makteivišs, tas ir viss. Es atsūtīšu viņu ar ma- laitiešu nodaļu. Viņš ir vienīgais cilvēks, kas uzdrīkstē­sies iet dziļāk salā. Bez tam, kamēr viņš nav ieradies, es atstāšu pie jums Denbiju. Jūs piekrītat, mister Denbij? Es atsūtīšu Makteivišu ar «Vandu», un jūs varēsiet braukt ar to atpakaļ un pievienoties «Brīnumam». Kap­teinis Vords kadu laiku iztiks bez jums.

—   Es nupat gribēju pieteikties pats, — atbildēja Den­bijs. — Man ne prātā nenāca, ka viss šis burkšķis var izcelties kaut kāda joka dēļ. Savā ziņā es uzskatu sevi par vainīgu pie tā.

—   Es tāpat, — iestarpināja Vallenšteins.

—   Bet es biju sācēja, — piezīmēja kravas uzraugs.

—   Var jau būt, bet es turpināju.

—   Bet Koho pabeidza, — sacīja Grīfs.

—   Katrā ziņā ari es palikšu, — teica vācietis.

—  Es domāju, ka jūs brauksiet man līdzi uz Guvutu,— iebilda Grīfs.

—   Es arī tā domāju, bet tas pa daļai ir mans pienā­kums, bez tam es izdarīju muļķību. Es palikšu un palī­dzēšu te visu nokārtot.

V

Ieradies Guvutu, Grīfs nosūtīja Makteivišam instrukci­jas ar strādnieku vervētāju keču, kas tieši gatavojās do­ties uz Malaitu. Kapteinis Vords ar «Brīnumu» brauca uz Santakrusu, bet Grīfs, patapinājis no angļu rezidenta motorlaivu un melnādaino apkalpi, šķērsoja jūras šau­rumu un aizbrauca uz Gvadalkanaru apskatīt laukus aiz Pendefrīnas.