Pēc trijām nedēļām viņš, ceļavējam pūšot, pilnās burās pabrauca garām koraļļu rifiem un iegāja mierīgajos Guvutu piestātnes ūdeņos. Osta bija tukša, tikai pie paša krasta stāvēja neliels kečs. Grīfs pazina keču — tā bija «Vanda». Tā acīmredzot nupat bija iebraukusi pa Tu- lagi šaurumu, tāpēc ka melnādainie matroži vēl ierēvēja buras. Kad Grīfs bija piebraucis blakus kečam, Makteivišs pasniedza viņam roku, lai palīdzētu tikt pāri reliņam.
— Kas noticis? — jautāja Grīfs. — Vai tad jūs neesat vēl aizbraucis?
Makteivišs pamāja ar galvu.
— Es jau atpakaļ. Uz kuģa viss kārtībā.
— Kā iet Jaunajā Gibonā?
— Viss ir tāpat, kā bija, kad es redzēju to pēdējo reizi. Vērīga acs gan var pamanīt dažas nenozīmīgas pārmaiņas ainavā.
Viņš bija auksts un enerģisks cilvēks, tikpat mazs un tikpat sausnējs kā Koho, ar sarkankoka krāsas seju un nelielām, neizteiksmīgām zilām acīm, kas vairāk atgādināja urbjus nekā skota acis. Viņam bija svešas bailes, sveša sajūsma, viņš bija nepieejams slimībām, klimatam un jūtām, bija kalsns, skarbs un nežēlīgs kā čūska. Pēc skota nīgrā izskata Grīfs labi redzēja, ka viņš atvedis sliktas ziņas.
— Klājiet nu vaļā! — Grīfs mudināja. — Kas noticis?