— Tāda rīcība ir bargi nosodāma. Kauna lieta dzīt jokus ar melnajiem pagāniem! — skots atbildēja. — Turklāt tas ļoti dārgi izmaksā. Nāciet lejā, mister Grīf! Jums būs labāk klausīties ar viskija glāzi rokā. Es aiz jums.
— Kā jūs visu nokārtojāt? — jautāja Grīfs, līdzko viņi bija apsēdušies kajītē.
Mazais skots pašūpoja galvu.
— Tur nebija nekā, ko kārtot. Viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Var arī teikt, ka tur viss bija kārtībā, pilnīgā kārtībā jau pirms manas ierašanās.
— Bet plantācija? Kā ir ar plantāciju?
— Plantācijas vairs nav. Viss jūsu ilgo gadu darbs ir vējā. Mēs esam atgriezušies tajā vietā, no kuras sākām, no kuras sāka misionāri, no kuras sāka vācieši un…
kur viņš beidza. Piestātnē nav palicis ne akmens uz akmens. Mājas pārvērtušās par melnām pelnu kaudzēm. Visi koki nokapāti, un savvaļas cūkas rakņā laukā jamsu un kartupeļus. Jaunekļi no Jaundžordžijas, šie jaunie zēni, kuru bija ap simtu un kuri jums izmaksāja krietnu naudu … neviens no viņiem nav palicis dzīvs, lai pastāstītu jums par notikušo.
Viņš apklusa un sāka kaut ko meklēt lielā lādē zem trapa.
— Bet kas ir ar Vērtu? Un Denbiju? Un Vallenšteinu?
— To es varu jums pastāstīt. Skatieties!
Makteivišs izvilka no rīsa salmiem taisītu maisu un izbēra tā saturu uz grīdas. Deivids Grīfs sarāvās un stingu skatienu lūkojās uz triju Jaunajā Gibonā atstāto cilvēku galvām. Vallenšteina dzeltenās ūsas vairs negriezās lepnos gredzenos, bet nokarājās no augšlūpas.