Un guļ. Nez vai nav beigts!
Saskrēja citi bērni.
— Tā ir dzērve, — lielākais zēns paskaidroja. — Nosalusi, nabadzīte!
Puikas iznesa dzērvi mežam cauri, laukmalā. Maza meitene gāja blakus un ar garo piedurkni berzēja asaras no acīm. Laukmalā dzērvi noslēpa zem zaļiem ciekurainiem egļu zariem. Bet pavasarī, kad mežmalā atkusa, apraka sausā smilkšu paugurā un uzdēstīja virsū pieneņu čemuru. Un, kad bērni pirmo reizi izskrēja basām kājām no istabas, uz dzērves kapa jau spīdēja dzeltens ziediņš kā maza, staraina zvaigznīte.