Aiz salas rāva briesmīgs vējš. Baltais birums veselām strūklām skrēja pār klajumu. Jau pa gabalu viņa ieraudzīja ezera zilganspodro, savādi nekustīgo līmeni. Ar beidzamiem spēkiem kūlās 22 klat un klupa pie ūdens. Bet… tas bij sastindzis, ciets un glums. Knābis slīdēja pa to un nekur neatmetās. Izmisusi dzērve skatijas talak: visur tas pats zilgancietais spīdums, sastindzis, nekustīgs. Pati nezinādama, ko dara, viņa uzgāja uz sastinguša ūdens. Bet tad nāca spēcīgs vēja grūdiens — dzērvei abas kājas paslīdēja uz vienu pusi, viņa smagi nogāzās uz slimā spārna un notrieca galvu pret cieto ūdeni. Acumirkli sajuta sāpes, pavēra knābi brēcienam, bet nepaguva. Palika klusu guļam uz sava salauztā spārna kā uz paklāja. Vējš pastūma viņu gabaliņu uz priekšu, tad atmetās. Baltās pūkas bira bez mitēšanās, drīz vien dzērve bij pārklāta kā ar siltu villaini. Brīdi vēl ezermala bij redzamas dzērves pēdas un strīpa no salauztā sparna. Bet baltās pūkas ātri izdzēsa arī tās.
Otra rīta bērni skrēja uz ezeru slidināties. Pirmā atskrēja mazā meitene sarkani nosalušu degunu, matēs zābakos un jaka, kam piedurknes vilkās pa zemi. Ar joni uzskrēja uz ledus, iespiedzās no prieka, pakrita un nodauzīja ceļgalus. Ceļgalus bružādama, viņa ieraudzīja dzērvi.
Vai, kāds liels putns! — viņa iesaucās.