trīs reizes apkārt uz vienu pusi, trīs reizes uz otru. Pacēlās taisni gaisā — augstu, augstu, tā ka no apakšas neizskatījās lielāka par cīruli, tad laidās zemē, veikli izvairījās no māsas, kas laidelējās turpat meža galotņu augstumā, gandrīz aizķēra vecos, tā ka tie brīdinādami skaļi iekliedzās, apskrēja reizi apkārt noliektajam bērziņam un nometās divi soļi no vecā perēkļa. Viņas brūni sarkanās acis dega kā ozola ogles, nāsu caurumiņi klusi, bet neatlaidīgi svilpa, melni zilganais, slaidais knābis laistījās kā sakarsēta tērauda nagla. Viņa to iedūra sūnā un padzērās vēso, smaržīgo rāvu. Tad skaļi iebrēcās—līdzīgi cilvēkam, kas izmisis sauc 6 pec palīga,— un pacēlās atkal gaisā, pāri meža
galotnēm. Kājas un kaklu izstiepusi, spārnus tikai mazliet kustinādama, viņa lēniem, spēcīgiem lokiem šūpojās gaisā un pamazām cēlās arvien augstāk. Pār mežu vilka žirgts vējiņš, drebināja smalkas, puķainās spalvas jaunās dzērves astē, tā ka tā no zemes izskatījās kā virmojošs pelēku putu kamols. Bet pamazām it kā sarāvās dzērves augums gaisā.