Nebij vairs atšķirami par sevi viegli vizošie, pelnu pelēkie spārni, bālganā pavēdere un garais, gludenais kakls. Skaļi un dzirdami augšā atkal atskanēja spēkā un aizgrābtībā aprauts kliedziens. «Grū-ū… grū-ū!» apakšā līgsmi atsaucās vecās dzērves. Un, kad jaunā augšā atkal atbildēja, tad arī viņas ilgāk nevarēja noturēties. Pacēlās spārnos pāri meža galotnēm, cēlās arvien augs­tāk, tuvāk jaunajai. Un pakaļ viņām, uztraukti iekliegdamās, skrēja otra jaunā…

Jauna dzērve bij trakule un karstgalve, to drīz varēja visur nomanīt. No mežsarga āpšeļa, visā tīreli pazīstamā lielākā dzērvju ienaid­nieka, viņa nepavisam nebijās. Mierīgi stāvēja uz ciņa un, kaklu pagriezusi, brūni sarkanām acīm skatījās, kā viņš riedams gandrīz aizrijās, klabināja baltos zobus, sprauslāja, reizēm, dus­mās raudādams, smilkstēja, palēcās uz augšu, attupās, paskrēja uz priekšu, bet tūliņ kāpās atpakaļ un nedrīkstēja nākt klāt. Un, kad viņa, nepatīkamo troksni beidzot apnikusi, cēlās spār­nos, tad tīšām skrēja tik zemu, ka spārnu galiem tikko neaizķēra āpšeli, kas nobijies, asti kājās 7

iemiedzis, kaukdams kūleņoja prom uz mež­malu, no kurienes jau labu brīdi skanēja mež­sarga svilpiens. Kad uz rudens pusi tīrelī arvien biežāk sāka nākt dzērveņu lasītājas, jaunā dzērve kā kaitinādama un zobodamās griezās turpat neaugstu virs galvām un nelikās protot, kad sievietes plaukšķināja rokām un vēcināja