Ņemot krokodilu rokās, man nācās paturēt acīs ne tikai tā galvu, bet arī asti, jo lielāka dzīvnieka astes vēziens bija tik spēcīgs, ka varētu pavisam viegli salauzt man roku. Krokodili mēdza izmantot vēl kādu taktiku - tie gulēja pavisam rāmi un ļāva, lai tos satveru aiz skausta, un tikai tad negaidīti sāka mežonīgi izlocīties un nikni pērt ar asti, turklāt kustības bija tik pēkšņas, ka mans tvēriens atslāba un krokodili ieplunkšķēja atpakaļ ūdenī. Tāpēc mēs pieņēmām nerakstītu likumu: nekad nepacelt krokodilu, ja grābiens aiz skausta un astes nav dzelžaini stingrs.
Vienas no visgrūtākajām un sāpīgākajām nakts medībām es pieredzēju, kad biju apmeties mazā ciematā, ko sauca Ešoli.
Bijām bez panākumiem medījuši gandrīz visu nakti, kad viens no medniekiem ierosināja doties uz kādu viņam zināmu vietu, kur atrodoties klints ar daudzām alām. Domājām, ka tur mums izdosies atrast medījumu.
Devāmies ceļā un drīz vien nonācām pie platas upes, kurai vajadzēja tikt pāri. Līdz viduklim bridām pa auksto ūdeni; kad bijām nonākuši straumes vidū, mednieks man aiz muguras pa- spīdināja kabatas lukturīti, un mēs ieraudzījām visapkārt šurpu turpu peldam dučiem ūdensčūsku, kas, izslējušas galvas virs ūdens kā periskopus, vēroja mūs ar spožajām acīm.