Kad izdevies ieraudzīt dzīvniekus koku galotnēs vai uz zemes, nākamais uzdevums ir mēģināt tos sagūstīt, un pa­rasti šis darbs nepavisam nav viegls.

Lai cik dīvaini tas ari izklausītos, no visiem radījumiem gan­drīz visvieglāk šādā veidā bija noķert krokodilu mazuļus. Sie rā­puļi dzīvo šaurās, seklās upītēs, kas krustu šķērsu tek cauri me­žam; naktis tie izrāpjas mazajās smilšu sērēs un guļ cerēdami, ka pienāks padzerties kāds mazs dzīvnieciņš, ko tie varētu noķert.

Mēs mēdzām brist lejup pa upes straumi, reizēm pat līdz vi­duklim ūdeni, un spldināt kabatas lukturīšus sev priekšā. Pēkšņi mana lukturīša gaismā iemirdzējās tādas kā divas kvēlojoši sarkanas ogles; neļaudams gaismas staram novirzīties no mērķa, uzmanīgi bridu tuvāk un drīz vien ieraudzīju smiltīs guļam krokodilēnu, kas, galvu pacēlis, aizdomīgi blenza uz mani. Virzīju gaismas staru viņam tieši acīs, lai rāpulis apžilbtu un nesaredzētu mani aiz gaismas avota. Kad biju pienācis pie­tiekami tuvu, noliecos un ar nūjas žākli piespiedu dzīvnieka kaklu pie zemes.

Lielākā daļa šo radījumu bija astoņpadsmit collas vai divas pēdas [2] gari, tomēr reizēm atradu arī lielākus - kādas četras pēdas vai vēl garākus eksemplārus. Kad biju krokodilēnu pie­spiedis pie zemes, tas pamatīgi cīnījās: svaidīja asti, cenzda­mies tikt atpakaļ ūdenī, un dobji rēca, tā vairāk atgādinādams lauvu nekā krokodilu.