Savai pirmajai ekspedīcijai izvēlējos Kamerūnu [1] , jo tā ir neliels, gandrīz aizmirsts Āfrikas nostūris, kas zināmā mērā saglabājies tāds, kāds bijis pirms baltā cilvēka ierašanās. Turienes gigantis­kajos lietus mežos dzīvnieki mīt tāpat, kā to darījuši tūkstošiem gadu.

Ir ļoti svarīgi pētīt un iepazīt šos savvaļas radījumus, pirms tie nonākuši civilizācijas iespaidā, jo pārmaiņas spēj ietekmēt savvaļas dzīvniekus tieši tāpat kā cilvēkus. Mežu izciršanas, pil­sētu celšanas, upju aizdambēšanas un ceļu ierīkošanas bēdīgās sekas ir iejaukšanās dzīvnieku dzīvesveidā, un tiem ir vai nu jāpiemērojas jaunajiem apstākļiem, vai jāizmirst.

Mans nodoms bija uzzināt pēc iespējas vairāk par lielo mežu iemītniekiem un pārvest mājās tik apjomīgu un daudz­veidīgu mazās faunas (afrikāņi tos savā angļu dialektā dēvē par "mazajiem zvēriem") kolekciju, cik vien iespējams.

Kad pirmo reizi ierados Kamerūnā, mani vairāk par visu pārsteidza izcili leknais, koši krāsainais pamežs un milzīgi augstie koki. Lapas bija itin visos iedomājamos zaļā un sarkanā toņos - no pudeļu zaļa līdz blāvi nefrītzaļam, no rožaina līdz tumši sarkanam. Koki slējās kā torņi divsimt vai trīssimt pēdu augstumā, to stumbri bija gandrīz tik resni kā rūpnīcu dū­meņi, masīvie zari bija nolīkuši zem lapu, ziedu un ložņaugu vijumu svara.