Es ierados mazā Viktorijas ostā, un tur man nācās pavadīt apmēram nedēļu, gatavojoties ceļojumam iekšzemē. Pirms īstā kolekcionēšana varēja sākties, nācās paveikt milzumdaudz dažādu darbu. Vajadzēja nolīgt afrikāņus par pavāriem un kalpotājiem, iepirkt visdažādākās lietas un padarīt daudz ko citu.
Tāpat arī vajadzēja saņemt atļaujas manis nolūkoto dzīvnieku medīšanai un ķeršanai, jo visa dzīvā radība Kamerūnā ir stingri aizsargāta, un bez valdības atļaujas nevienu dzīvnieku vai putnu nedrīkst ne gūstīt, ne nogalināt. Kad beidzot viss bija padarīts, kravas mašīna nolīgta, pārtika un ekipējums tajā iekrauts, es devos ceļā. Tolaik Kamerūnā bija tikai viens ceļš, kas veda zemes iekšienē, un pa to galu galā varēja nonākt līdz Mamfes ciematam Krosas upes krastā, apmēram trīssimt jūdžu no piekrastes. Šo ciematu es biju izvēlējies par savu bāzes nometni.
Kamerūnā zeme ir sarkana, gluži kā Devonā, tāpēc ceļš, kas līkumoja starp pakalniem, bija košā ķieģeļu krāsā, no abām pusēm to ieskāva milzīgi augsti koki. Braukdams es vēroju kokos mielojamies koši mirdzošus putnu barus - sīciņi, vizuļojoši nektārputniņi sūca no ziediem nektāru, lieli turaki kā milzu žagatas ņēmās ap savvaļas vīģēm; reizēm kravas mašīnas gaita izbiedēja baru degunradžputnu, kuri tad laidās pāri ceļam, skaļi švīkstinādami spārnus un drūmi taurēdami.