Petii de vanitč il avait encoie

plus de celte espēce d'orgueil qai

lait avouer avec la mēme indiflā-

rence Ies borines comme Ies

mauvaises actions, suite dun

senlimenl de supēriorite, peut-

ētie imaginaire.

Tire d'une Jellre particuliare'

1823—1831

Ne lepniem augstmaņiem es gribu

Ar dzeju laiku īsināt —

Tev, jūtot drauga uzticību,

Sniegt balvu vēlētos labprāt,

Kas tevis cienīgāka būtu,

Gars, kas tik svētam sapnim tic,

Ar dižām domām, skaistām jūtām

Un dzejas kvēli apveltīts;

Jel pieņem labvēlīgs — tev sūtu

Šīs raibās nodaļas vismaz,

Gan līksmi tur, gan skumjas jautīs,

Par ideāliem vārsmas paudīs,

Kas tautas mēlē rakstītas,

Par izjusto un pārdomāto,

Par to, ar ko es aizrāvies,

Ko vērojis ar vēsu prātu,

Un to, kas licis sirdij ciest.

Steidz ātrāk dzīvot viņš

un visu izjust steidz.

Kņazs Vjazemskis

I    

«Mans krusttēvs goda vīrs ir bijis

Aizvien — un saprātīgs turklāt:

Slims būdams, visiem iemācījis

Kopt viņu, cienīt, izdabāt.

Kāds teicams paraugs, ņemams vērā!

Bet garlaicīgi gan bez mēra